Dodoties pie ārsta, neizbēgami tiek apstrādāti personas dati, proti, informācija par:

• pacienta veselības stāvokli;

• diagnozi;

• izmeklējumiem;

• ārstēšanu un tās rezultātiem.

Ir saprotams, ka bez šādas informācijas ārstniecības pakalpojumu daudzos gadījumos nemaz nebūtu iespējams nodrošināt.

Kā noteic likums, tad pacientam ir tiesības saņemt informāciju par savu veselību un iepazīties ar medicīniskajiem dokumentiem, savukārt informācija par identificētu vai identificējamu pacientu ir aizsargājama atbilstoši personas datu aizsardzību regulējošajiem normatīvajiem aktiem.[1] Tomēr ir ļoti būtiski saprast, ka fakts, ka pacienta dati ir nepieciešami ārstniecības nodrošināšanai, nenozīmē, ka ar tiem drīkst rīkoties jebkādā veidā.

Vai ārsts drīkst fotografēt pacientu ar savu telefonu?

Piemēram, dermatologs vēlas nofotografēt pacienta ādas bojājumu, lai nākamajā vizītē varētu novērtēt ārstēšanas rezultātu.

Ja fotogrāfija atklāj informāciju par pacienta veselības stāvokli, tā var būt veselības dati. Ja attēls ir nepieciešams ārstniecības nodrošināšanai, tā uzņemšana var būt daļa no ārstniecības procesā veiktās personas datu apstrādes.[2]

Tomēr jāvērtē arī tas, ar kādu ierīci attēls tiek uzņemts un kur tas tiek glabāts. Personīgā telefona izmantošana var radīt papildu riskus, piemēram, attēla automātisku saglabāšanu personīgajā mākoņkrātuvē vai piekļuvi tam ārpus ārstniecības iestādes kontroles.

Ārstniecības iestāde kā pārzinis ir atbildīga par pacienta personas datu drošību, tādēļ tai jānosaka, vai un ar kādām ierīcēm pacientus drīkst fotografēt, kur attēli tiek saglabāti un kam tie ir pieejami. Priekšroka būtu ārstniecības iestādes nodrošinātai un pārvaldītai ierīcei vai citam drošam risinājumam.[3]

Ja fotografēšana ir nepieciešama ārstniecības nodrošināšanai, atsevišķa piekrišana personas datu apstrādei nav nepieciešama. Attēls būtu saglabājams ārstniecības iestādes noteiktajā un pārvaldītajā informācijas sistēmā vai citā drošā glabāšanas vietā, nevis ārsta personīgajā ierīcē. Savukārt, ja attēlu paredzēts izmantot citam nolūkam, piemēram, ievietot ārstniecības iestādes mācību materiālu datubāzē, izmantot apmācībās vai prezentēt konferencē, šādai izmantošanai jābūt atsevišķam tiesiskajam pamatam.

Tātad - fotografēšana ārstniecības vajadzībām var būt nepieciešama, taču veidu, kā tā tiek veikta, nosaka ārstniecības iestāde, nevis katrs ārsts individuāli.

Vai analīžu rezultātus drīkst nosūtīt e-pastā vai WhatsApp?

Pacientam ir tiesības saņemt informāciju par savu veselību un ārstniecības ietvaros veiktās izmeklēšanas rezultātiem.[4] Taču arī veidam, kādā šī informācija tiek nodota, jābūt drošam. Datu regula neaizliedz veselības datu elektronisku nosūtīšanu un nenosaka vienu konkrētu saziņas līdzekli. Tomēr ārstniecības iestādei jāizvērtē, vai konkrētais saziņas veids nodrošina veselības datiem atbilstošu aizsardzību.

Piemēram, jāņem vērā, vai kontaktinformācija ir pareiza, vai iespējams pārliecināties par saņēmēju, kāds ir nosūtāmās informācijas apjoms un vai ir pieejams drošāks informācijas nodošanas veids.

Vienkāršs atgādinājums par vizīti un detalizētu analīžu rezultātu nosūtīšana nav vērtējama vienādi.

Vai pacients var prasīt izdzēst savu slimības vēsturi?

Datu regula noteiktos gadījumos dod personai tiesības prasīt savu personas datu dzēšanu. Tomēr tiesības uz dzēšanu nav absolūtas.[5]

Medicīniskie ieraksti veido pacienta medicīnisko dokumentāciju, un normatīvie akti nosaka arī tās glabāšanas prasības un termiņus.[6] Ja ārstniecības iestādei konkrētie dokumenti ir jāglabā saskaņā ar normatīvajiem aktiem, pacienta pieprasījums nenozīmē, ka visa slimības vēsture ir jāizdzēš.

Savukārt, ja pacients uzskata, ka medicīniskajos dokumentos ietvertā informācija ir neprecīza vai kļūdaina, viņš var prasīt tās papildināšanu vai labošanu. Pacientu tiesību likums paredz, ka, veicot labojumus, kļūdainā informācija ir saglabājama, to attiecīgi precizējot vai papildinot.[7]

Tātad - dzēšana un datu labošana nav viens un tas pats!

Pacienta veselības datu apstrāde ir nepieciešama ārstniecības nodrošināšanai, taču katrā situācijā ārstniecības iestādei jāspēj pamatot:

• kādēļ dati tiek apstrādāti;

• kādam nolūkam tie nepieciešami;

• cik ilgi tie tiek glabāti;

• kā tiek nodrošināta to aizsardzība.

ATSAUCES

[1] Pacientu tiesību likuma 4.¹ panta pirmā un otrā daļa, 9. panta pirmā daļa un 10. panta pirmā daļa.

[2] Datu regulas 4. panta 15. punkts, 6. panta 1. punkts, 9. panta 2. punkta "h" apakšpunkts un 9. panta 3. punkts.

[3] Datu regulas 5. panta 1. punkta "f" apakšpunkts, 24. un 32. pants.

[4] Pacientu tiesību likuma 4.¹ panta pirmā un otrā daļa.

[5] Datu regulas 17. panta 1. punkts un 3. punkta "b" un "c" apakšpunkts.

[6] Ministru kabineta 2006. gada 4. aprīļa noteikumu Nr. 265 "Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtība" 35. punkts.

[7] Pacientu tiesību likuma 9. panta trešā daļa.